Liene's Adventures

Tie bija piedzīvojumu pilni 3 mēneši – daudz saules, daudz smieklu un daudz jaunu iespaidu. Kad tālajā 1999. gada augustā sēdos lidmašīnā, kas mani no palmu ieskautās Maiami atgriezīs atpakaļ Latvijā, vēl lidinoties pāri Floridas plašumiem es nospriedu: ‘’Šeit es atgriezīšos.’’ Florida ar savu nepiespiesto atmosfēru, silto klimatu, šalcošajām palmām un zilo okeānu bija mani apbūrusi. Kā nekur citur pasaulē (ārpus Latvijas), šeit jutos kā mājās. Kaut bija jāpaiet 15 gadiem, bet mana apņemšanās tomēr piepildījās un 2016. gada janvārī atkal vaigs vaigā tikos ar šo tik iemīļoto ASV štatu!

Mans ceļojums uz Floridu nāca pavisam negaidīti un neplānoti. Mūsu ģimenes draugiem Floridā pieder ziemas rezidence un uzaicinājumu paviesoties bijām saņēmuši jau vairākkārt, tomēr vienmēr darbs vai jau kādi citi ceļojumi saplānoti, tāpēc parasti atteicāmies. Tad kādā aukstā janvāra dienā, sēžot mājā un gaidot tuvojošos sniega vētru, saņēmu ziņu: ‘Lidoju uz Floridu pēc 2 dienām, būšu tur nedēļu. Atlido ciemos; aizbraukšu Tev pakaļ uz lidostu!’ Ideja palaiskoties okeāna smiltīs likās daudz saistošāka par sniega šķūrēšanu pagalmā, tāpēc, ar vīra piekrišanu, pēdējā brīža biļetes tika iegādātas jau nākošajā rītā un 2 dienas vēlāk, izkāpjot no lidmašīnas, man sejā iesitās Floridas sāļais jūras gaiss ar viegli atvēsinošu palmu koku brīzi. Jā, tās pašas sajūtas, kas pirms 15 gadiem!

Jāsaka gan, ka šis brauciens vairāk klasificējās kā ‘’atpūta’’, nevis ceļojums un par cik biju viesis, tad nācās rēķināties arī ar paziņas vajadzībām, jo kā nekā biju uzaicināta paciemoties, nevis tēlot tūristu. Un savā ziņā bija pat mazliet jauki, ka šoreiz nebija jāstāda apskatāmo vietu saraksts, braukšanas attālumi, satiksmes analizēšana, vietu darbalaiki un visas pārējās ‘’gida lietas’’. No rītiem varēja laiski pagulēt, nesteidzoties iedzert kafiju uz balkona un tad domāt, ko šodien pasākt…

Par cik mājvieta atradās vien ielas šķērsošanas attālumā no okeāna, tad ar to arī sākām. Pilsēta Deerfield Beach, kur mitinājāmies, ir kādas stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Maiami.

Šis ir ziemas rezidenču rajons, ar lielu skaitu vietējo iedzīvotāju, bet netrūkst arī savs pulciņš tūristu un viesnīcu. Atmosfēra šeit ir daudz mājīgāka un ģimeniskāka nekā, piemēram, Maiami pludmalē vai Fort Lauderdale, kur pārsvarā uzturas tūristi. Var iet pastaigā gan pa pašām pludmales smiltīm, gan pa blakus izveidoto asfaltēto celiņu, kas vijās līdz pašam Deerfield Beach centram, kur atrodami gan suvenīru veikaliņi, gan restorāni, gan klimatam atbilstošas iestādes – saldējumu kafejnīcas! Šis pastaigu celiņš kļuva par mūsu ikvakara nodarbi, jo pēc mājā nosēdētiem vairākiem ziemas mēnešiem Pensilvānijā, bija tik patīkami beidzot atrasties ārā, neraizējoties par nosalušiem pirkstiem un deguniem!

Vēl kāda Floridas īpatnība ir nebeidzamie kanāli, kur pie lepnām un ne tik lepnām savrupmājām pietauvotas dažādas lielākas un mazākas privātās laivas un jahtas. Turpat pilnīgā Floridas dīkdienībā laiski gozējas arī iguānas.

Kādā pēcpusdienā nolēmām veikt nelielu izbraucienu uz netālu esošo Boca Raton pilsētu, kurā atrodas ļoti skaists skvērs pastaigām, saukts Mizner Park. Arī apkārt esošā arhitektūra ir ļoti dienvidnieciska un tipiska Floridai. Ja ir vēlme, šeit var atrast arī dažnedažādus restorānus, kafejnīcas un zīmolu veikalus. Mēs gan paņēmām vien pa tasei auksta frappuccino Starbucks kafejnīcā un devāmies nelielā parciņa apgaitā.

Kad laika ziņas vēstīja par nākamo 2 dienu neizbēgamo negaisu, kas valdīs Deerfield Beach apkārtnē, sākām domāt, kur varētu doties saules meklējumos. Kā par laimi, Maiami negaiss solījās iet secen, tā ka nolēmām doties dienu pavadīt Miami South Beach. Kaut Maiami no Deerfield Beach ir tikai stundas braucienā uz dienvidiem, gaiss šeit bija krietni karstāks un sutīgāks. 

Tā kā kopš manas iepriekšējās vizītes Maiami bija jau pagājuši 15 gadi, nekas daudz atmiņā vairs nebija palicis, tāpēc viss tika uztverts no jauna.

Man ļoti patika, ka pastaigā gar okeānu / pludmali varēja doties arī pa betonētu celiņu, kas stiepās vairāku kilometru garumā un bija paredzēts gājējiem, skrējējiem, riteņbraucējiem, invalīdiem, mammām ar ratiņiem vai vienkārši tiem, kuri nevēlējās smilšu šņirkstoņu starp kāju pirkstiem.

Vienā celiņa pusē bija pludmale, bet otrā slavenā Ocean Drive ar restorāniem, viesnīcām, kafejnīcām, bāriem un naktsklubiem. Tam visam pa vidu bija zaļi parciņi ar soliņiem, pludmales volejbola laukumi un bērnu spēļu laukumi. Īsti ģimeniskai nedēļas nogalei arī neko daudz vairāk nevajag – nodarbošanās atrodama katrai gaumei un vecuma grupai!

Tā kā dienu veltījām garai pastaigai gar okeānu, tad uz pašu Maiami finanšu centru, kur atrodas augstceltnes, nedevāmies. Par cik zinu, ka Maiami atgriezīšos vēl jūnijā, tad to arī apskatīšu.

Tomēr pa ceļam uz mājām nolēmām piestāt vēl kādā slavenā Floridas pilsētā – Fort Lauderdale. Diemžēl, negaiss mūs šeit atrada, tā ka no pastaigas nekas daudz nesanāca, tomēr pamanījāmies noķert foto ar pludmales sniegavīru. Kādam ar humora izjūtu viss ir bijis vislabākajā kārtībā!

Apstaigājām arī pludmales malā esošās suvenīru bodītes un iegādājos sev tipisko suvenīru – ledusskapja magnētiņu. Bet tā kā lietus sāka nākt virsū aizvien stiprāk, bez jebkādām cerībām mitēties, tad nolēmām vien doties mājās. 

2 dienu negaiss bija atnesis sev līdzi arī netipiski aukstu laiku, līdz ar to nekāda gozēšanās pludmalē mūsu prātus nesaistīja. Izlēmām, ka dosimies meklēt Floridas izslavētos aligatorus Everglades parka nostūrī – Loxahatchee savvaļas rezervātā. Loxahatchee atrodas pašā tālākajā Everglades ziemeļu daļā un te atrodas gan purvainā, mežonīgā Everglades daļa, gan vairākas mākslīgi izveidotas ūdenstilpnes, kas patīk gan aligatoriem, gan dažādiem ūdensputniem. Biju ļoti aizgrābta par iespēju redzēt šos aizvēsturiskos dzīvniekus savvaļā un parka reindžers ieteica vispirms doties uz savvaļas daļu pie laivu dokiem, kur aligatoriem patīkot dirnēt. Tā arī darījām. Bet izstaigājām krastu šurpu turpu, tomēr no aligatoriem ne vēsts.

Arī pārējiem apmeklētājiem negāja labāk, tāpēc devāmies apstaigāt mākslīgos ezeriņus, cerībā tur pamanīt kādu no aligatoriem. Tomēr netipiski aukstais laiks bija aizbaidījis visus zvērus un nezvērus un nevienam nebija vēlme šādā aukstā, vējainā dienā bāzt ārā savus degunus. Tā ka diemžēl šoreiz palikām aligatorus neredzējuši. Vien pāris ūdensputni staigāja riņķī, meklēdami ko ēdamu.

Kā vienā no pēdējiem apskates objektiem sabijām jūras bruņurupuču atveseļošanās centrā Gumbo Limbo.  Šeit apskatāmi gan nelieli akvāriji, gan baseini ievainotiem jūras bruņurupučiem, kuri tiek atveseļoti un tad palaisti atpakaļ okeānā. 

Turpat blakus rehabilitācijas centram atrodas arī neliela pastaigu zona ar Floridai tipisku mežu, kur īsā pastaigā devāmies arī mēs. 

Atlikušās dienas tika veltītas mierīgai mājās pasēdēšanai, papļāpāšanai un garām pastaigām gar okeāna krastu, izbaudot vasarīgo laiku, pirms rausties atpakaļ lidmašīnā, kura mani atvizinās atpakaļ Pensilvānijas ziemā. 

Vai ilgi lolotās atmiņas par Floridu bija attaisnojušas manas cerības? Jā! Arī atgriežoties pēc 15 gadiem, mani vēl arvien apbūra saule, okeāns un palmu šalkoņa. Un kas to būtu domājis, ka sagadīšanās pēc šeit atkal atgriezīšos jau pēc 2 mēnešiem… Bet par to nākošreiz!