Liene's Adventures

Un atkal jau viens gads pagājis un atkal klāt rudens – gadalaiks, kas neapšaubāmi liecina par ziemas neizbēgamo tuvošanos, kaut mums vēl tik ļoti gribās pieturēties pie vasaras un saules siltajiem stariem! Tomēr, septembra beigas gaidu ar tādu kā nepacietību, jo šī gada rudens ceļojumam neesam vis kā ierasts izvēlējušies kādu no ASV ziemeļ-austrumu štatiem, bet gan esam ieplānojuši doties vēl vairāk uz ziemeļiem – uz Kanādu! Ceļojums ieplānots 5 dienu garumā, apskatot gan Monreālu (Montreal), gan galvaspilsētu Otavu (Ottawa), gan pavadod dienu dodoties pārgājienos vienā no Ontario provinces visapmeklētākajiem parkiem rudenī – Algonquin Provincial Park.

Trešdiena

Trešdienas rītā gan man gan vīram jādodas uz darbu, tāpēc pieceļamies agrāk, lai vēl samestu somās pēdējās paunas, jo izbraukšana plānota šīs pašas dienas pēcpusdienā, uzreiz pēc darba. Protams, kā jau tas bija paredzams, no mājas laukā netikām tik ātri kā cerēts, tomēr ap 19:00 esam savā auto un dodamies Kanādas virzienā. Šim vakaram paredzēts pieveikt pusi maršruta un pavadīt nakti pie draugiem Syracuse, New York, ko ap 23:00 arī veikmsīgi sasniedzam. Nobrauktie 450km ir bez starpgadījumiem un noguruši dodamies pie miera, lai jau rīt varētu doties uz mūsu pirmo galamērķi – Monreālu Kanādā.

Ceturtdiena

Rīta kafija, brokastis, papļāpāšana ar draugiem... ap 11:00 sākam ripināt. Kaut biju cerējusi, ka Monreālu sasniegsim agrā pēcpusdienā, ir skaidrs, ka tas nerealizēsies, jo jānobrauc mazliet vairāk kā 400km un vēl jātiek cauri robežkontrolei. Jāsaka, ka ASV – Kanādas robežpunktā viss notiek ļoti efektīvi un nekādas lielās gaidīšanas rindā nenotiek. Pienāk mūsu kārta, mašīnā sēdošie 3 Amerikas pilsoņi smejas, kā lai mani dabū pāri robežai. Rādām pases, onkulim nekādu pretenziju pret 3 zilajām pasēm, bet mana sarkanā tam īsti nepatīk. Šis kaut kur aiziet, atnāk atpakaļ un prasa, vai man zaļā kartīte esot. Ir, parādu. Ok, šis tagad daudz apmierinātāks, atdod dokumentus un visi turpinām ceļu. 

Kā par nelaimi, Monreālu sasniedzam tieši ap darbadienas beigām, līdz ar ko tikšana pilsētas centrā uz mūsu B&B prasīja vairāk kā stundu. Lieki netērējot laiku, izlādējam somas un dodamies iepazīt pilsētu. Par cik mums īsti nav nojausma, kur iet un ko skatīt, tad dodamies tik tur, kur deguns rāda un kur dodas tūristu masas... Vien vārd sakot, sekojam baram!

Izstaigājam ostas teritoriju, kur piesietas privātās laivas, izlavierējam pa vecpilsētas bruģotajām ieliņām, pasēžam kafejnīcā, nobaudot franču crepes (plānās pankūkas), kā arī ‘’uzduramies’’ dažādiem neplānotiem, bet skaistiem pilsētas skatiem naktī, ar ko arī noslēdzam mūsu pirmo dienu.

Piektdiena

Kaut šajā rītā bija ieplānota laicīga izbraukšana uz galvaspilsētu Otavu, nolemjam tomēr doties uz vakar neuzspēto Kondiaronk lookout skatu laukumu, no kura paveras skats uz visu Monreālu un tās debesskrāpjiem. Tūristu bukletā izpētām, uz kuru pusi jādodas un aiziet! Šajā brīdī mēs sapratām, ka kanādiešiem nepatīk norādes uz objektiem, jo lai vai kā meklējām – pilsētas parkā nevienu norādi uz Kondiaronk neredzējām. Maldījāmies gan ar mašīnu, gan kājām. Pēc kādas pusotras stundas beidzot sākām prasīt vietējiem un izrādījās, ka skatu laukumam garām bijām pabraukuši vairākas reizes. Un nevienas norādes!!! Bet bijām priecīgi, ka šim pasākumam tomēr neatmetām ar roku, jo skati pār pilsētu bija vienreizēji.

Nu gan vairāk nekādu sānceļu, un dodamies 2 stundu pārbraucienā uz galvaspilsētu Otavu. Par cik pilsētu sasniedzam agrā pēcpusdienā, tad šoreiz bez sastrēgumiem un ap 14:00 esam gatavi iekarot pilsētas svarīgos objektus! Es ar nepacietību gaidu satikšanos ar Otavas melnajām vāverēm, un nav jāgaida ilgi – to ir pilnas gan ielas, gan parki! Un pat murkšķis iznācis pasildīties saulītē!

Dodamies Parliament Hill virzienā, kas ir arī viens no nacionālajiem vēsturiskajiem objektiem. Jāatzīst, ka Otava mūs negaidīti, bet patīkami pārsteidza – dažādā arhitektūra, dzīvīgie krodziņi un kafejnīcas ielu malās, vēsturiski pieminekļi, kanāli ar kuģīšiem, parki... Šādu dažādību nebijām gaidījuši. Otavā arī jūtama diezgan liela Lielbritānijas ietekme, gan arhitektūrā, gan sadzīvē – uz naudaszīmēm attēlota karaliene Elizabete, pie Nezināmā Kareivja kapa sardzes maiņa bija skotu brunčos un spēlēja dūdas, centrālās Parliament Hill ēkas puksteņtornis izskatījās nu akurāt kā Londonas Big Ben... Bet varbūt tieši šo iemeslu pēc mums Otava tik ļoti patika, jo tā atgadināja par mūsu pavadītajiem gadiem Eiropā.

Mums nebija ne jausmas, bet šajās dienās pilsētā norisinājās ‘’Ribtoberfest’’ – vecpilsētā ielās tiek kūpinātas un ceptas ribiņas, kā arī notiek sacensības par labāko un garšīgāko BBQ mērci. Šeit arī izvēlamies vienu no cepējiem ar dažādām izstādītajām trofejām un ieturam ribiņu vakariņas, kā arī dodamies mums ierasto franču crepes meklējumos, ko uzlikt uz kārā zoba.

Kaut vēl bija gribēšana doties izbraucienā ar kuģīti, visas tūres šai dienai jau bija slēgtas, tā ka nolēmām – būs iemesls atgriezties!

Sestdiena

Šoreiz celšanās norit pēc grafika, un ap 9 no rīta jau esam ceļā 3,5 stundu garajam pārbaucienam uz Algonquin Provincial Park dabasparku, kas ir milzīga 7650 kvadrātkilometru liela teritorija un ietver ap 2400 ezeru, 1200km upju un strautu un ļoti daudz mežu platības. Šī teritorija ir kalnaina, līdz ar ko rudens lapu krāsošanās šeit notiek ātrāk nekā citur apriņķī. Ja Otavā un Monreālā kokiem vēl tikai varēja pamanīt blāvu dzeltenumu, tad jo vairāk tuvojāmies Algonquin, jo košākas sāka palikt krāsas.

Dienu parkā pavadījām dodoties vairākos pārgājienos. Ierodoties parkā, tūristu informācijas centrā tiek izsniegta brošūra ar karti un norādēm, kuras takas ir vislabākās, lai varētu redzēt krāsainos kokus. Par cik parka teritorija ir milzīga, tad izvēle jāizdara jau iepriekš, jo pagūt apskatīt visu būs pilnīgi neiespējami. Mēs izvēlējamies 3 dažādas takas – vienu, kas ved caur mežu un purvainu apvidu; vienu, kas vijās gar ezera malu; un vienu, kas dodas uz klints augšu. Un iespaidi un skati katrā bija savādāki!

Tūrisma informācijas centrā, aprunājoties ar vietējo reindžeru, uzzināju, kur doties aļņu ‘’medībās’’. Viens no parka sānceļiem ved cauri ļoti ūdeņainam, purvainam, bet mežainam apvidum, kur vakara krēslā barības meklējumos dodas aļņi. Tad arī devāmies uz šo norādīto ceļu un lēnā gaitā braucām cauri meklējot aļņus. Redzējām tūristus, kas ar saviem fotoaparātiem klusītēm sēdēja ceļmalā, gaidot aļņu parādīšanos (un pēc reindžera teiktā, tas ir vislabākais veids, kā redzēt alni). Bet, kā jau tas ir bijis visus iepriekšējos gadus (gan Vermontā, gan Ņūhempšīrā, kur arī ir aļņu miljoni), arī šogad neizdevās ieraudzīt pat vienu! Bet vaktēju visus krūmus tā, ka galva sāka sāpēt.... bet bez rezultātiem. Man jau sāk likties, ka aļņi nemaz neeksistē un tas ir tikai tūristu apmāns!

(Zemāk redzamā bilde ņemta no Algonquin parka mājaslapas.)

Vēl ļoti interesanti ir tas, ka informācijas centrā pie sienas atrodas liela tāfele, uz kuras var uzrakstīt, cikos un kurā vietā kāds ir pamanījis kādu dzīvnieku – redzējām pieminētus gan lāčus, gan (neeksistējošos) aļņus, gan bruņurupučus, gan visādas citādas radības.

Tā kā diena bija piedzīvojumu un aktivitāšu piepildīta, tad nekādās citās trakulībās neielaidāmies un ar tumsas iestāšanos devāmies uz noīrēto viesu māju.

Svētdiena

Mūsu noīrētā naktsmītne atradās ļoti skaista ezera, saukta Little Island Lake jeb Riddell Lake,  krastā un par cik iepriekšējā naktī šeit ieradāmies pēc tumsas un neko neredzējām, tad svētdienas rīta cēlienu ieplānojām pavadīt uz ezera. Viesu nama īpašniece ieteica celties agri, jo tad būšot iespēja redzēt putnu ģimeni ar tās mazuļiem. Putnu angliskais nosaukums ir ‘’loon’’, bet par cik neesmu ornitoloģe, tad latviski to iztulkot nemācēšu. Mums tika stāstīts, ka šie putni pārojas uz mūžu, un, ja viens no partneriem iet bojā, otrs jaunu draudzeni / draugu vairs nekad nemeklē. 

Ezers rīta miglā pirms saullēkta izskatījās fantastiski! Un ūdens virsma bija pilnīgi gluda bez neviena viļņa – kā tīrs spogulis, kas atpoguļoja ne vien objektus, bet arī to krāsas! Visapkārt bija absolūts miers, un klausoties dabas skaņās mēs sagaidījām uzlecošo sauli.

Pēc saules parādīšanās, ezers pilnībā pārvērtās, migla izzuda un košajām rudens lapām krāsotie pakalni tika izgaismoti saules staros. 

Un drīz vien jau arī bija laiks mantas lādēt mašīnā un sākt 9 stundu garo ceļu atpakaļ uz mājām. Un kā jau vienmēr – mūs pārņēma nelielas skumjas, ka kārtējais jaukais atvaļinājums ir beidzies, tomēr gūtie iespaidi ir iedvesmojuši jauniem galamērķiem, jauniem ceļojumu maršrutiem un jauniem piedzīvojumiem! 

/Augstāk redzamās panorāmas skata bildes autortiesības: Algonquin Provincial Park/

Ceļojuma fotogrāfijas apskatāmas sekojošās galerijās:

Montreal & Ottawa, Canada

Fall in Algonquin Provincial Park, Canada