Liene's Adventures

''Tu uz ziemas karnevālu?!’’, ''Tu taču traka!’’, ''Tu un uz Kanādu ziemā?!’’, ''Tu paliksi Ledus viesnīcā? Neticu!!!’’ – aptuveni šādas frāzes saņēmu no radiem, draugiem, kolēģiem un paziņām, kad stāstīju, ka šī gada ziemas atvaļinājumam esam izlēmuši par labu ‘Carnaval de Quebec’ jeb Kvebekas ziemas karnevālam. Un izbrīns ne bez pamata – man sāk palikt auksti, kad temperatūras stabiņš nokrīt zem +20C, līdz ar ko tikai loģiski, ka mūsu atvaļinājumi ziemā vienmēr ir ņemti ar nolūku, lai aizlaistos kaut kur uz dienvidiem, kur ir saule, palmas un okeāns. Bet ne šoreiz. Izlasījusi, ka Kvebekas ziemas karnevāls ir viens no lielākajiem šāda tipa pasākumiem pasaulē, nolemju pamainīt ceļojuma virzienu un februārī doties uz ziemeļiem – tur, kur sals, sniegs un auksti!

Kvebeka no mūsu mājām Filadelfijā nav nemaz tik tālu un ir vien kādu 9h brauciens ar mašīnu, tomēr pakonsultējoties ceļojumu forumu lapās ātri vien tiek izlemts, ka nervu sargāšanas nolūkos uz Kvebeku dosimies ar lidmašīnu. Par cik Kvebekas province ir tieši uz ‘’snow belt’’ (sniega josta), tad pamatīgi puteņi, vētras un citas ziemas parādības, kas redzamību uz ceļa padara līdzīgu nullei, ir samērā bieža parādība, kas ceļojumu plānus var ietekmēt pat uz vairākām dienām. Tā kā šādai varbūtībai mums laika nav, drošs paliek drošs, iegādājamies aviobiļetes. 

Pats ziemas karnevāls ir pasākums, kas Kvebekā norisinās jau 60 gadus un vidēji ilgst 17 dienas, parasti no janvāra beigām līdz februāra vidum.  Aukstums, tumsa un spelgonis ir liela daļa kvebekiešu sadzīves, tāpēc pretēji drūmai sēdēšanai mājā, kvebekieši izlēma tieši pretēji – nu ja daba mums devusi šādu ziemu, tad to arī izmantosim! Sākotnējos gados karnevāls bija kā vietējo pulcēšanās  uz dažādām aktivitātēm, bet gadu gaitā tas ir izaudzis līdz starptautiska līmeņa pasākumam ar dažādu valstu piedalīšanos gan ledus un sniega skulptūru veidošanā, gan suņu pajūgu skriešanās sacensībās, gan zirgu kamanu derbijā, gan arī smailīšu airēšanas (grūšanas / vilkšanas) sacensībās pa aizsalušo Lawrence upi.

Ierodoties Kvebekā, pirmais, ko gribam apskatīt, ir tieši karnevāls, tāpēc atstājuši somas viesu mājā, dodamies uz karnevāla norises vietu. Lai tiktu karnevālā, pie ieejas ir jānopērk ‘effigy’, kas ir karnevāla talismana – sniegavīra Bonhomme figūriņa, ko piesiet pie jakas. Šī figūriņa tad arī ir ieejas biļete karnevāla norises vietā 17 dienu garumā. Un kā pagadījies, kā ne, jau pēc pirmajiem metriem sastopam pašu Bonhomme, ar ko man noteikti arī jānobildējas!

Karnevāla norises vietā ir uzcelta arī Bonhomme ledus pils, kur ir gan ledus virtuve, ledus guļamistaba un ledus duša – kā jau tas īstam sniegavīram pienākas. Vakaros šajā ledus pilī notiek dejas sniega placī līdz pat rītausmai.

Karnevālā ir padomāts par visa vecuma apmeklētājiem – gan maziem, gan lieliem. Šeit ir dažāda lieluma, garuma un stāvuma slidkalniņi, pa kuriem ar bērna sajūsmu šļūkājām arī mēs! Var piedalīties zemledus makšķerēšanā, kur noķerto zivi tūlīt uz vietas arī garšīgi pagatavos. Tiek piedāvāta iespēja izbraukt apli zirga kamanās vai suņu vilktā pajūgā – kas nu kuram tuvāk pie sirds. Apmeklētājiem ir arī iespēja piedalīties visādās organizētās spēlēs – hokeja mačs, kērlings, futbols uz ledus, ledus kluča grebšana u.c. Arī dažādas gardumu bodes ir daļa no karnevāla piedzīvojuma. Ļoti populārs ir ’Maple Tuffy Shack’, kur iespējams pašam izveidot savu cukurgailīti. Kā ta snotiek – karsta kļavu sīrupa masa tiek ielieta sablietētā sniegā, kur aukstajā gaisā tā tūlīt sāk cietēt. Tad nu katram pašam savs cukurgailītis jāsāk palēnām tīt uz kociņa, līdz našķis gatavs!

Vēl populārs cienasts ir ‘beavers tail’ jeb bebra aste, kas nav vis gaļas, bet ir saldais ēdiens. Beavers tail ir eļļā cepts (garšas ziņā pončikam līdzīgs) veidojums bebra astes formā ar kļavu sīrupa sviestu un kanēli. Jāatzīst, ka šo mēs nopirkām vairākas reizes, jo bija ļoti gards!

Tradicionālais Kvebekas dzēriens ir ‘caribou’, kas sastāv no sarkanvīna, liķiera, viskija un kļavu sīrupa. Par cik es alkoholu praktiski nelietoju, tad izdzerot šādu maisījumu biju plānojusi, ka būšu gar zemi, bet liels bija mans pārsteigums, ka no alkohola pēcefekta nebija ne miņas – laikam pat grādīgā dzira nespēj izturēt Kvebekas aukstumu!

Runājot par laikapstākļiem, tad Kvebekā ziemā tik tiešām ir ļoti auksts, jo šeit vienmēr pūš smeldzīgs ziemeļu vējš. Mūsu ceļojuma laikā dienā vidēji bija ap -15 / -20C, bet ņemot vērā vēja brāzmas, sajūta vismaz kā uz -30C! Ģērbties kā sīpolam (vairākos slāņos) ir vienīgais veids, kā uzturēties ārā. Vislabāk, ja pirmais slānis ir termālais apģērbs, bet virsjaka un bikses ir kalnu / alpīnisma apģērbs, kas ir vēja necaurlaidīgs un ļoti silts. Milzīgs uzsvars jāliek arī uz apaviem. Speciāli šim ceļojumam iegādājāmies ūdens necaurlaidīgus UGGS apavus ar aitas vilnas iekšu, un jāatzīst, ka šī bija viena no labākajām investīcijām, jo kājas mums vienmēr bija sausas un siltas! Nebūtu nekāds prieks pavadīt 10h ārā, slapjām kājām -30 grādos!

Lai gūtu nelielu priekšstatu par to, cik ļoti auksts ir Kvebekā, piemērs no mūsu pieredzes: skatoties zirgu kamanu skriešanās sacīkstes, sadomāju nofilmēt vienu raundu. Par cik man bija lielie slēpošanas cimdi, tad, lai varētu spiest pa videokameras pogām, labās rokas cimdu novilku nost. No starta līdz finišam viens raunds aizņem aptuveni pusotru minūti, un ar katru sekundi varēju just, kā sals rāpjas augšup pa maniem kailajiem pirkstiem. Šī pusotra minūte likās kā bezgalība. Pēc finiša, momentā spiedu ‘stop’ un bāzu roku atpakaļ cimdā, bet bija jau par vēlu un pirkstus kņapi varēju pakustināt. Likās, ka asinis plaukstā lēnām pārvēršas ledus kristālos. Sāpēja tik ļoti, ka sēdēju ar asarām acīs, līdz beidzot teicu vīram, ka jāskrien uz tuvāko kafejnīcu, lai varu sasildīties, jo vairs nevaru izturēt. Tā lūk!

Vēl viena atziņa, ko guvām šo dienu laikā apmeklējot karnevālu – lielākie un iespaidīgākie karnevāla notikumi norisinās nedēļas nogalēs, tāpēc šajā laikā cilvēku būs ka biezs un rindas milzīgas. Darbdienās cilvēku ir 10x mazāk un visās atrakcijās un slidkalniņos būtībā varēs tik bez gaidīšanas rindā, ko mēs arī izmantojām! Milzīgais cilvēku pieplūdums nedēļas nogalēs skaidrojams ar to, ka lielākās sacensības un parādes notiek tieši sestdienās un svētdienās.

Viens no jautrākajiem un smieklīgākajiem pasākumiem bija smailīšu sacensības 'Canoe Race' pa Lawrence upi. Joks vien tāds, ka februāra vidū upe būtībā ir aizsalusi, līdz ar ko airēšana vairāk izvēršas par laivas grūšanu, bīdīšanu un vilkšanu pār ledus klučiem.

Noteikti ievērības cienīgs bija arī starptautiskais sniega skulptūru festivāls, kur dalībnieki bija ieradušies gan no ASV, gan Marokas, Čīles, Korejas, Argentīnas un citām valstīm.  Otrdienas vakarā dalībniekiem tika iedots sniega klucis, kas līdz sestdienai bija jāpārvērš skulptūrā. Mēs dabūjām redzēt arī pašus skulptorus darbībā nakts apgaismojumā. Bija arī neveiksmes – Kanādas skulptūra (kura mums patika vislabāk) sabruka dēļ nepareiziem sniega svara aprēķiniem, tāpēc viņiem no sacensības bija jāizstājas.

Vēl viens starptautisks pasākums karnevāla ietvaros bija St Hubert Derby jeb zirgu kamanu derbijs. Arī šeit netrūka dalībnieku no ASV un Eiropas. Šis derbijs bija arī viens no posmiem pasaules kausam un iegūt punktus bija no svara katram dalībniekam, tāpēc cīņa bija sīva un ātrums liels.

Lai skatītājiem būtu interesanti un lai tiktu dota iespēja apmeklēt visus galvenos pasākumus, tie tiek iedalīti pa 3 nedēļas nogalēm. Par cik mēs karnevālu apmeklējām tā otrajā norises nedēļā, tad bija pāris aizraujošas sacensības, kuras neredzējām. Šogad pirmajā nedēļā norisinājas sniega kross, kā arī ''soap box derby'', kas ir sava veida ātruma sacensības ar paštaisītiem braucamajiem. Karnevāla trešajā nedēļā notika suņu pajūgu sacensības pa Kvebekas ielām, kā arī ''sniega pelde'', kur ikviens var pierakstīties uz aukstu vāļāšanos sniegā (peldkostīmos) kopā ar sniegavīru Bonhomme.

Bet nav jau gluži tā, ka mēs tikai pa karnevālu  vien dzīvojām. Gandrīz katru dienu savu daļu laika pavadījām arī pašā Kvebekas pilsētā. Ziemassvētku rotājumi šeit netiek ņemti nost līdz pat karnevāla beigām, lai saglabātu pilsētā tās svinīgo auru. Kvebeka ir viena no visvecākajām pilsētām Ziemeļamerikā un ir arī iekļauta UNESCO pasaules kultūrmantojuma sarkastā. Ielas rotā ļoti daudz restorānu un daž ne dažādu suvenīru veikaliņu, kurus tūristi izmanto ne tikai iepirkšanās nolūkos, bet arī lai kaut uz mirkli siltumā patvertos no stindzinošā sala. Arī veikalnieki mēģina pievērst sev uzmanību, izstādot pie ieejas durvīm sev speciāli pasūtītas ledus skulptūras, kas vilināt vilina tūristus.

Kvebeka mums atstāja ļoti pozitīvu iespaidu ar tikai vienu lielu mīnusu – mēģinājumi (no viesmīļu puses) restorānos apšmaukt tūristus ir gandrīz vai kā slimība. Norēķināties te var gan ASV, gan Kanādas dolāros, bet, ja nepievērsīsiet uzmanību rēķinam, valūtas summas būs galīgi ačgārnas. Vai arī mums bija vēl viens gadījums, kad oficiante mūs gandrīz vai nelaida prom no galdiņa, jo nebijām atstājuši ‘’pareizo’’ summu dzeramnaudā, kura Kanādā it kā esot 20% (piezīme – tāda likuma par 20% nav)! Parunājoties ar citiem tūristiem, arī viņiem bija sūdzības, jo kādam pat gadījās, ka viesmīlis pats sev no klienta kredītkartes (klientam nezinot) novilka dzeramnaudu un tad vēl pēc tam to prasīja arī pie galdiņa (tātad plānoja to sev saraust dubultā). Arī tūrisma forumi ir pilni ar šādām sūdzībām. Tā ka tas tāds neliels robs mūsu citādi lieliskajam iespaidam par Kvebeku.

Tad, kad bijām jau pietiekoši sasmēlušies iespaidus pašā Kvebekā un karnevālā, bija laiks kādiem jauniem piedzīvojumiem, un kā gan to labāk izdarīt, ja ne zirga vai suņu pajūgā. Izlēmām par labu abiem! Internetā atradām paketi, kas piedāvāja pilnas dienas piedzīvojumu kvebekiešu stilā, ar zirgiem, suņiem un gardām pusdienām. Kā norunāts, 9 no rīta ieradāmies Aventure Plain Air Inukshuk birojā, kur jautrs vīrs mums parādīja ceļu uz stalli, brienot cauri milzīgām sniega kupenām. Izbraukt zirga kamanās bija mana vēlme, jo ar zirgiem nodarbojos jau 20 gadus, un ir braukts gan karietēs, gan siena vezumos, bet kamanās nekad. 2 stundu ilgais brauciens bija ļoti skaists, jo pa nakti un no agra rīta vēl sniga, līdz ar ko koki bija noklāti ar baltu sniega segu un uz zemes sniegs sniedzās pāri ceļiem.

Pēc šī brauciena tikām aizvadīti atpakļ uz biroja ēku, kur mums tika pasniegtas gardas pusdienas un tad dienas otrajā daļā bija paredzēts izbrauciens haskiju vilktā pajūgā. Vispirms gan bija jānoklausās pamācība, kā šo pajūgu vadīt un kā manevrēt kamanas, lai neieskrietu kokos vai grāvjos. Pēc šī ievada mums bija iespēja doties samīļot draudzīgos suņukus, kas nevarēja vien sagaidīt, kad varēs sākt skriet.

Kamanās atrodas 2 cilvēki (viens pasažieris, kas sēž, un viens vadītājs, kas stāv) un tās velk 6 suņi. Par cik es nejutos īsti pārliecināta par savām prasmēm manevrēt suņus starp kokiem, tad vīrs pirmais ņēma braucēja lomu un es tik iekārtojos kā pasažieris. Brauciena laikā arī samainījāmies lomām, lai arī es dabūtu ‘’tikt pie grožiem’’ un varu lepni teikt, ka visi koki palika savā vietā.

Dienas beigās mums bija žēl šķirties no draudzīgajiem haskijiem un mēs viennozīmīgi apstiprinājām, ka šī diena ir tikusi pavadīta jautri ar daudz jauniem iespaidiem (un četrkājainiem draugiem).

Par cik mans vīrs ir labs slēpotājs, bet mums Pensilvānijā tādu īstu kalnu nav, bijām nolēmuši vienu dienu veltīt tādam pamatīgam slēpošanas kalnu kūrorta apmeklējumam Kanādā. Taču, kā jau tas parasti notiek, pāris dienas pirms ceļojuma vīrs pagalmā šķūrējot sniegu sastiepa muguru un šādā stāvoklī ne tuvu nebija nekāds slēpotājs. Tā nu mums atbrīvojās lieka diena, kurā nekas cits nebija ieplānots. Šķirstot brošūras viesu namā ieraudzījām, ka pavisam netālu (tikai 15min brauciena attālumā no Kvebekas vecpilsētas) ir ļoti skaists Montmorency ūdenskritums, kurš ziemā pa pusei aizsalst. Tad nu braucam šo skatīt!

Šis ūdenskritums ir 84m augsts, kas ir par 30m augstāk nekā izdaudzinātais Niagāras ūdenskritums. Tiesa, ūdens apjoma vai platuma ziņā Montmorency ne tuvu nesasniedz Niagāras apmērus. Dēļ aukstajiem tvaika mutuļiem, kas apņem ūdenskritumu, apledojušas ir arī klints sienas, kuras savā labā izmanto klinšu kāpēji, un, apbruņojušies ar pamatīgu ekipējumu, trenējas rāpties augšup pa ledus sienu.

Mēs gan priekšroku dodam nošļūkšanai pa tuvējo sniega pauguriņu! Nu gluži kā bērnībā.

Ir pienākusi ceļojuma priekšpēdējā diena un notikums, kuru es esmu gaidījusi ar vislielāko nepacietību un arī nelielu neziņu. Esam rezervējuši nakti palikšanai ‘Hotel de Glace’ jeb Ledus viesnīcā, kas ir vienīgā šāda tipa celtne šajā zemeslodes pusē.

Hotel de Glace ir būvēta tikai un vienīgi no sniega un ledus. Visas mēbeles, ieskaitot krēslus, gultas, galdus un bārus, ir taisītas tikai un vienīgi no ledus. Nav nekādu nesošo konstrukciju, atskaitot sniegu un ledu. Kā stāstīja gids, viesnīcas celtniecība sākas decembrī un tā ir atvērta apmeklētājiem no janvāra līdz marta vidum. Pēc tam viesnīca tiek nojaukta.

Šeit atrodas kapella, vestibils, bārs, deju placis, ledus slidkalniņš, gaiteņi un 44 dažāda lieluma istabas nakšņošanai. Viesnīcas sienas ir aptuveni 1.2m biezas, kas darbojas kā lielisks siltumregulators, jo temperatūra istabās vienmēr ir -5C, neatkarīgi, vai ārā ir 0C vai -30C.

Lai pavadītu nakti šajā viesnīcā, ir jāierodas uz obligātu lekciju, kur tiek pastāstīts, kas jāvelk mugurā, kā pareizi ielīst guļammaisā un kā to pareizi aiztaisīt, ko darīt pirms došanās gulēt, kā arī tiek doti dažādi citi padomi. Pēc šīs lekcijas visi dodas uz vestibilu, kur notiek dejas, mūzika, tiek pasniegti dzērieni ledus glāzēs, kā arī spēlētas spēles un grebtas ledus figūriņas. Līdz 21:00 ir iespēja klaiņot pa viesnīcu un apskatīt izdekorētos numuriņus. Šī gada tēma bija ‘’Mīti un leģendas no visas pasaules’’ un istabiņas bija izdekorētas ar dažādiem izgrebtiem mistiskiem tēliem.

Pēc 21:00 tiek atvērti āra džakuzi, kur visiem nakšņotājiem pirms gulētiešanas jādodas pamatīgi sakarsēties. Pati sēdēšana džakuzi ārā, -25 grādu salā bija ļoti forša, bet izlīšana no džakuzi, lai tiktu līdz dušām nemaz nebija patīkama un skrējiena laikā mani mati sasala. Ap 23:00 mēs bijām gatavi doties līst savos guļammaisos ledus gultā. Neteikšu, ka mans miegs bija ļoti salds, jo ap 3 naktī man sāka vajadzēt uz tualeti, bet biju pārāk nobijusies līst ārā no guļammaisa, jo pēc citu aprakstītās pieredzes – pēc tam ir ļoti grūti sasildīties un visa atlikusī nakts tiek pavadīta drebinoties. Tā nu es pusaizmigusi mocījos līdz rītam, bet vīrs gan krāca bez problēmām.

Katrā ziņā, noteikti esmu priecīga, ka ko šādu izmēģinājām un piedzīvojām, bet, manuprāt, otrreiz uz palikšanu ledus viesnīcā diez vai parakstītos. Vismaz manā piedzīvojumu sarakstā šis ir kas tāds, ko ir vienreiz vērts izjust un izbaudīt, bet ne atkārtot; kā angliski saka: ‘’Once in a lifetime’’.

Palikšana Ledus viesnīcā arī noslēdza mūsu brīvdienas Kanādā. No rīta vēl bija pāris liekas stundas, lai pastaigātu pa vecpilsētu un iepirktu pēdējos našķus un suvenīrus vešanai atpakaļ, un tad jau arī bija laiks doties uz lidostu, lai atgrieztos ikdienā. Un neskatoties uz to, ka mūsu ziemas brīvdienas šogad netika pavadītas pludmales smiltiņās palmu ēnā, esam gandarīti par redzēto un piedzīvoto, un esam pozitīvi uzlādēti, lai turpinātu strādāt un krāt naudu nākošajam ceļojumam!

Fotogrāfijas no ceļojuma apskatāmas sekojošās galerijās:

Quebec City, Canada

Fun in the snow, Quebec, Canada

Quebec Winter Carnival, Canada

Ice Hotel in Quebec, Canada